"Tev būtu jāsāk nēsāt bēšu krāsu, tev tomēr jau 52' paziņoja vīrs; es izņēmu telefonu un piezvanīju kādam

Vīrs aizliedza dedzināt sveces. Vakar viņš aizgāja. Es aizdedzināju un piezvanīju Andrim

— Dari, kā gribi.

Durvis aizvērās caurvējā tā, ka nodrebēja rāmītis ar mūsu kāzu fotogrāfiju. Es stāvēju viesistabas vidū un nez kāpēc smaidīju. Pirms pieciem gadiem es būtu gājusi pakaļ, lūgusies. Tagad vienkārši piegāju pie loga — Guntis jau kāpa mašīnā — es aizvilku aizkaru. Savāds miers. It kā būtu nometusi smagu mugursomu.

Aizdedzināju sveci uz palodzes — sen biju gribējusi, bet Guntis teica, ka no tām uz griestiem paliek kvēpi. Liesmiņa noraustījās, apgaismoja telefonu uz galda. Un pēkšņi mani it kā kaut kas iedunkāja. Es uzzvanīju numuram, kuru nebiju dzēsusi septiņus gadus. Gari signāli. Un tad:

— Aija? Tu?

Andra balss. Atpazīstama līdz drebuļiem. Vīrs aizliedza dedzināt sveces. Vakar viņš aizgāja. Es aizdedzināju un piezvanīju bijušajam.

Saruna, kuras nebija septiņus gadus

— Sveiks, — es teicu un pēkšņi iesmējos. — Dīvaini, ka zvanu?

— Aija, tev viss ok?

— Nē. Smejos. Guntis aizgāja.

Pauze. Es dzirdēju, kā Andris elpo. Iedomājos, kā viņš sarauc pieri — šis ieradums viņam ir kopš jaunības. Paņēmu telefonu, aizgāju uz virtuvi. Ieslēdzu tējkannu. Skatījos, kā ūdens sāk vārīties, klausījos Andrī.

— Kur aizgāja?

— Nezinu. Gan jau pie mammas. Vai pie savas Valdas no grāmatvedības. Nav starpības.

— Aija, tev nav grūti?

— Andri, man ir labi. Tas arī ir tas dīvainākais.

Ielēju sev tēju. Apsēdos pie loga. Svece viesistabā turpināja degt — es redzēju atblāzmas uz sienas.

— Kad mēs ar tevi aizgājām katrs savu ceļu, es ilgi nevarēju …. ne runāt ne domāt, ne strādāt.

— Atceros. Dēls mani toreiz gandrīz pārmācīja. Teica, ka esmu tevi salauzis.

— Mārtiņam toreiz bija astoņpadsmit. Viņš uzskatīja, ka viņam ir jāaizstāv māte. — Bet tagad es …man viss ir labi.

— Tas ir labi vai slikti?

— Pagaidām nezinu, — es atzinos. — Man tagad kļuvis tik klusi. It kā beidzot būtu novilkusi ciešu korseti.

Andris klusēja. Es dzirdēju, kā tikšķ pulkstenis.

— Bet kāpēc tu man piezvanīji?

Es aizdomājos. Tiešām, kāpēc?

— Droši vien gribēju dzirdēt cilvēku, kurš mani pazīst. Īsto mani. Ne to, kāda es centos būt Guntim.

— Kādu tieši?

— Ērtu. Klusu. Bez liekiem vārdiem un vēlmēm.

— Aija, tu nekad tāda neesi bijusi.

— Ar tevi — nē. Ar viņu — centos.

Stāsts par rudzupuķu zilo kleitu

Piecēlos, piegāju pie viesistabas. Svece kusa, vasks tecēja uz šķīvja. Es mehāniski paliku apakšā salveti. Apsēdos dīvānā ar telefonu.

— Gribi pastāstīt, kas notika?

— Nieki vien notika, — es nopūtos. — Šorīt nopirku sev kleitu. Tādu spilgtu, rudzupuķu zilu. Pārdevēja teica: “Jums ļoti piestāv. Uzreiz izskatāties jaunāka.” Bet Guntis vakarā paskatījās un saka: “Aija, tev ir piecdesmit divi. Tev nepiestāv spilgtas krāsas.” Es prasu: “Bet kas man piestāv?” Viņš: “Kaut ko mierīgu. Bēšu.”

— Un tu viņu pasūtīji?

— Nē. Viņš pats aizgāja. Es vienkārši pateicu, ka netaisos ģērbties bēšā krāsā – nekad. Viņš uzvilkās — ka es viņu necienu, ka viņš ir vīrietis mājās, ka viņam ir tiesības uz viedokli. Es saku: ir tev tiesības. Bet man nav pienākuma tam piekrist.

Andris iesmējās. Tā klusu, dobjiem smiekliem.

— Kas tur smieklīgs?

Lasi vēl: “Mana alga tagad ir daudz lielāka nekā tava, tāpēc nenorādi ko man darīt” Baiba paziņoja vīram

— Atcerējos, kā tu man par šalli teici. Atceries? Es tev uzdāvināju to zaļo strīpaino. Bet tu pateici: “Andri, tā ir briesmīga.” Es apvainojos, bet tu piebildi: “Bet paldies, ka izvēlējies pats.”

— Es tevi par to novērtēju. Par to, ka tu mēģināji.

— Un Guntis nemēģina?

Es aizdomājos. Kad Guntis pēdējo reizi man dāvināja kaut ko ne pēc saraksta? Ne astotajā martā, ne dzimšanas dienā — vienkārši tāpat? Piecēlos, atkal izstaigāju dzīvokli. Apstājos pie grāmatu plaukta. Pārvilku ar pirkstiem pa grāmatu muguriņām.

— Viņš ir citāds, — es beidzot teicu. — Viņš uzskata, ka sievai jābūt pateicīgai par stabilitāti. Par to, ka viņam nav sliktu ieradumu, ka neklejo apkārt, pieklājīgi nopelna.

— Un vai tev ir jābūt?

— Nē. Es vienkārši esmu nogurusi izlikties pateicīga.

Telefons rokā nopīkstēja — ekrānā parādījās bankas lietotnes paziņojums. Guntis tikko izņēma naudu no kartes. Es ar vienu kustību izslēdzu paziņojumus.

Jautājums, kas maina visu

— Aija, vai tu kaut reizi šo gadu laikā esi nožēlojusi, ka mēs neesam kopā?

Es klusēju. Domāju atklāti, bez nostalģijas.

— Nē, — es teicu. — Nenožēloju. Mēs pareizi izdarījām. Toreiz. Bet ar tevi es biju es pati. Savukārt ar Gunti visu laiku centos kļūt labāka — jaunāka, interesantāka, ērtāka.

— Un noguri no šīm skriešanās sacīkstēm.

— Noguru.

Atgriezos pie loga. Skatījos uz pilsētu — ugunis pretējos logos, retas mašīnas lejā. Pulkstenis pie sienas nosita desmit.

— Atbrauc rīt uz vasarnīcu, — pēkšņi teica Andris. — Vienkārši pasēdēsim, tēju padzersim. Kā cilvēki.

Es neatbildēju uzreiz. Vai tas ir dīvaini? Vai vienkārši cilvēcīgi?

— Nebaidies, ka atbraukšu?

— Aija, septiņu gadu laikā es tevi labi iepazinu.

— Par ko?

— Par to, kas būs tālāk.

Es paskatījos uz sveci — liesmiņa līdzena, mierīga. Tāpat kā mana elpa šobrīd.

— Labi, — es teicu. — Atbraukšu. Bet, ja Guntis atgriezīsies un būs jautri…

— Tad tiksi galā pati. Tu proti.

Mēs atvadījāmies. Noliku telefonu, nopūtu sveci. Iesēdos atpūtas krēslā. Klusums dzīvoklī bija biezs, bet ne nospiedošs. Pat mājīgs.

Ieslēdzu lampu, paņēmu grāmatu — to, kas mēnesi krāja putekļus uz nakts skapīša. Guntim nepatika, ja es vakaros lasīju. Teica, ka šo laiku labāk pavadīt kopā. Un “kopā” pie mums nozīmēja: viņš skatās ziņas, es sēžu blakus un klausos viņa komentārus. Atvēru grāmatu uz labu laimi. Romāns par sievieti, kura sešdesmit gados aizbrauca dzīvot pie jūras. Viena. Lasīju līdz pusnaktij. Tad aizgāju gulēt — gultas vidū, izpletusi rokas.

Rīts bez viņa

No rīta pamodos no gaismas. Guntis nebija atgriezies. Es piecēlos, uzvārīju kafiju — stipru, kā man patīk, neatšķaidītu ar pienu. Atvēru skapi. Izņēmu to pašu rudzupuķu zilo kleitu. Uzvilku to. Piegāju pie spoguļa. Sieviete atspulgā skatījās uz mani mierīgi. Ne jauna. Bet īsta. Ar krunciņām pie acīm. Un ar taisnu muguru.

Paņēmu telefonu — ziņa no draudzenes Sarmītes: “Kā tev iet? Redzēju, ka Guntis nakšņoja pie mātes. Viņa man no rīta kāpņutelpā ar uzvarētājas izteiksmi pamāja.” Es pasmaidīju un uzrakstīju atbildi: “Tiekos ar Andri vasarnīcā.”

Sarmīte atbildēja acumirklī: “Ar BIJUŠO?! Kāpēc?!”

“Pagaidām nezinu. Bet gribu.”

Punkts. Nosūtīt.

Saposusies ātri. Vieglā soma, termoss ar kafiju. Skatījos spogulī priekšnamā un sapratu: braucu nevis pie vīrieša. Braucu pie cilvēka, ar kuru var vienkārši būt.

Vasarnīca, kur var elpot

Andra vasarnīca bija četrdesmit kilometru attālumā no pilsētas. Es atcerējos ceļu — tik daudz reižu braucām kopā, kad Mārtiņam bija kādi desmit divpadsmit gadi. Noparkojos pie vārtiņiem. Andris iznāca uz lieveņa. Pavisam sirms. Bet smaids tas pats — mazliet šķībs, ar piemiegtiem plakstiņiem.

— Atbraucu, — es teicu.

— Redzu. Kleita skaista.

Es iesmējos. Pirmo reizi diennakts laikā. Mēs apsēdāmies uz terases. Andris izņēma termosu ar tēju, cepumus skārda kārbā.

— Pats cepi? — es pajautāju.

— Nopirku veikalā pie mājām. Es taču neesmu iemācījies gatavot šo gadu laikā.

— Bet es gribēju iemācīties dzīvot bez gatavošanas. Bet Guntis bija pieradis, ka es katru vakaru kaut ko gatavoju. Pašlaik es iztiktu ar salātiem.

— Un turpmāk iztiksi.

Es paskatījos uz viņu uzmanīgi. Andris dzēra tēju, skatījās uz ābelēm dārzā. Zari līka zem augļu smaguma.

— Tu domā, mēs nesalīgsim ar Gunti?

— Domāju, tu negribēsi atgriezties. Ja būsi godīga pret sevi.

Kad saproti, ka esi nogurusi izlikties

Es klusēju. Domāju par pēdējiem mēnešiem. Par to, kā Guntis pakāpeniski izstūma mani no pašas dzīves. Ar viedokļiem, piezīmēm, klusu neapmierinātību.

— Zini, — es teicu, — kad mēs ar tevi…. man šķita, ka priekšā ir tikai tukšums. Man bija četrdesmit pieci. Domāju: viss, es esmu neredzama.

— Un tu satiki Gunti.

— Pēc pusgada. Viņš bija uzmanīgs, gādīgs. Teica, ka esmu skaista, ka viņam ir paveicies. Bet pēc tam… pēc tam viņš sāka mani uzlabot.

— Kā tas ir?

Es noliku krūzi uz galda.

— Ieteikt, ko vilkt mugurā. Kā ķemmēt matus. Ar ko draudzēties. Teica, ka Sarmīte mani slikti ietekmē — pārāk trokšņaina, pārāk brīva. Ka man vajag mierīgākas draudzenes.

— Un tu klausīji?

Es nopūtos.

— Centos. Domāju: varbūt viņam taisnība? Varbūt man tiešām vajag mainīties?

Andris nolika krūzi blakus manējai.

— Aija, tev ir piecdesmit divi gadi. Tu esi uzaudzinājusi dēlu, pārdzīvojusi tik daudz ko savā dzīvē, kļuvusi par galveno grāmatvedi. Tu tiešām domāji, ka tev ir jāmainās?

— Domāju, ka tā saglabāšu attiecības.

— Bet kāpēc saglabāt to, kur tu nevari būt tu pati?

Es paskatījos uz ābelēm. Tās stāvēja vecas, mezglainas, bet pilnas augļu. Skaistas savā nepilnībā.

— Es vakar sapratu, — es teicu klusi, — ka nebaidos būt viena. Vispār nebaidos. Palikt bez attiecībām. Saprast, ka tās tev nav vajadzīgas.

— Ne šīs attiecības ir vajadzīgas. Tā ir liela starpība.

Mēs sēdējām klusējot. Dzērām dziestošo tēju. Es skatījos uz dārzu, uz veco māju, uz Andri — un jutu mieru.

— Starp citu, — viņš teica, lejot vēl tēju, — es tiekos ar sievieti. Viņa strādā, dzīvo viena. Mums vienkārši… ir labi kopā. Bez liekiem vārdiem.

— Es priecājos par tevi, — es teicu. Un tā bija patiesība.

Zvans, kas izšķīra visu

Telefons iezvanīja. Guntis. Es pacēlu klausuli.

— Aija, mums ir jārunā, — viņš teica bez sasveicināšanās.

— Ne tagad.

— Kā tas ir — ne tagad? Es būšu klāt pēc stundas. Esi mājās.

— Es neesmu mājās.

— Kur tu esi?

Es paskatījos uz Andri. Viņš pakratīja galvu: nesaki.

— Pie draudzenes, — es atbildēju. — Man vajag laiku padomāt.

— Par ko domāt? Esmu gatavs atgriezties. Bet mums ir jānosaka noteikumi.

— Kādus noteikumus, Gunti?

— Normālus. Tu netaisīsi scēnas nieku dēļ. Es neizteikšu piezīmes par sīkumiem. Vienosimies dzīvot mierīgi.

Es klausījos viņā un pēkšņi sapratu: viņš neatvainojas. Viņš piedāvā darījumu.

— Gunti, es negribu vienoties.

— Tas ir — kā?

— Es gribu dzīvot tā, kā man ir ērti. Valkāt to, kas patīk. Tikties ar tiem, ar kuriem gribu. Neskaitīties par katru minūti.

Pauze. Es dzirdēju viņa elpu — smagu, aizkaitinātu.

— Aija, tev ir piecdesmit divi gadi. Neesi smieklīga. Domā, atradīsi kādu labāku?

— Nemeklēju.

— Tad kur ir problēma?

— Tajā, ka man ar tevi nav labi. Un es vairs negribu izlikties.

Viņš paklusēja. Tad teica auksti:

— Labi. Atbraukšu pēc mantām. Dzīvoklis tik un tā ir tavs — es tur pat neesmu deklarēts. Pretenziju nav. Bet nesūdzies vēlāk, kad paliksi viena un sapratīsi, ka es biju pēdējā iespēja.

Viņš nolika klausuli. Es sēdēju ar telefonu rokā un jutu… atvieglojumu. Tīru, gaišu atvieglojumu.

— Viss? — pajautāja Andris.

— Viss.

Viņš ielēja man vēl tēju. Karstu, ar mētru no dārza.

— Kā jūties?

— Nezinu. Savādi. It kā būtu pamodusies pēc ilga miega.

Ceļš uz mājām

Mēs nosēdējām līdz vakaram. Runājām par visu un ne par ko. Atcerējāmies Mārtiņu, kopīgus paziņas. Andris pastāstīja par savu darbu, es — par jauno projektu uzņēmumā. Parasta saruna. Bez spriedzes, bez nepateiktā. Kad gatavojos braukt prom, viņš pavadīja līdz mašīnai.

— Paldies, — es teicu.

— Par ko?

— Par to, ka nebāzies virsū ar padomiem. Nežēloji. Vienkārši biji blakus.

— Tas ir galvenais, ko es protu, — viņš pasmaidīja.

Es viņu apskāvu — īsi, draudzīgi. Iesēdos mašīnā. Pa ceļam uz mājām skanēja veca dziesma — tā, kuru mēs ar Andri klausījāmies jaunībā. Es dziedāju līdzi un domāju: cik dīvaina lieta ir dzīve. Reizēm vajag palaist vaļā vienu, lai ieraudzītu ko citu. Ne obligāti jaunu cilvēku. Varbūt vienkārši sevi.

Lasi vēl: “Es nevēlos Jauno gadu sagaidīt ar tavu mammu”, Liene teica saprotot, ka jau vairākus gadus viņa nāk un komandē kā svinēt un ko darīt

Jūra novembrī

Vakarā piezvanīju Sarmītei.

— Nu, kā ir? Romantika? — viņa viltīgi pajautāja.

— Nekādas romantikas. Vienkārši laba diena.

— Un ar Gunti?

— Viss.

Sarmīte uzelpoja.

— Tad braucam uz jūru novembrī. Ceļazīmes lētas, cilvēku maz. Sēdēsim krastā ar grāmatām rītausmā.

Es iesmējos.

— Norunāts.

Aizgāju gulēt vēlu. Atvēru balkonu — lai ir vēss, bet gaiss ir svaigs. Gulēju tumsā un domāju: kas tālāk? Varbūt Guntis vēl atgriezīsies pēc nedēļas, lūgs vēl vienu iespēju. Varbūt es atkal padošos — ieradumam, bailēm no pārmaiņām. Bet varbūt nē. Varbūt es vienkārši dzīvošu. Rudzupuķu zilā kleitā, ar grāmatām vakaros, ar Sarmīti un jūru novembrī. Ar Mārtiņu, kurš piezvanīs rīt un pajautās: “Mamm, kā tev iet?” Un es atbildēšu: “Labi, dēliņ. Tiešām, labi.”

Dzīve ir dīvaina lieta. Reizēm durvis aizveras. Bet tu vienkārši aizdedzini sveci. Un šajā maigajā gaismā tu ieraugi: tu neesi viena. Tu esi kopā ar sevi. Un ar to, laikam, pietiek. Vai arī nē. Varbūt tas ir tikai sākums.